Programmā MammaDaba!

Šajā mācību gadā kopā ar 8.klasi un viņu audzinātāju Andri Liniņu piedalījāmies MammasDabas aktivitātēs: vadīju matemātikas stundas dabā, veidojām materiālus no koka un apmeklējām Siguldas uzņēmumu "Troll", lai iepazītos ar kokapstrādes procesu un mēbeļu ražošanu.
Gada beigās balva - meistaru diploms.

Pavasarī ejam dabā!

Pavasaris ir īstais laiks, lai mācītos dabā!

Mēs kampaņā Mana jūra

Projekta "Baltic Marine Litter - MARLIN" ietvaros, kas tiek īstenots ar Centrālās Baltijas jūras reģiona Interreg IV A programmas finansiālo atbalstu, norisinās kampaņa "Mana jūra", kuras mērķis ir popularizēt atbildīgu attieksmi pret Latvijas piekrastes unikālajām vērtībām, iedvesmot būt atbildīgiem par mūsu visu Baltijas jūru. Jūru, pie kuras gribas atgriezties un par ko nevar nerūpēties.

Kampaņas pamatgrupas dalībnieki no 8.jūlija līdz 8.augustam kājām gāja vairāk nekā 500 kilometrus garo ceļu gar Latvijas jūras piekrasti – pētot, iepazīstot, dokumentējot un aicinot ikvienu līdz - kaut uz vienu dienu satikties un līdzdarboties Zaļajā Ekspedīcijā ar tās daudzveidīgajām aktivitātēm un pasākumiem. Arī mēs - Mālpils novada vidusskolas ekopadomes meitenes Sanita Broka (6.b kl.), Sofija Rebeka Kadiķe (6.b kl.), Aija Lauva (6.b kl.), Ieva Lapiņa (12.kl) un skolotāja Solvita Lapiņa kampaņai pievienojāmies 5.augustā, noejot nedaudz vairāk kā 25 km gar jūru maršrutā Lilaste-Saulkrasti-Lauču akmens. Projekta rīkotāji jau raksta „Dažiem tas šķitīs varoņdarbs. Dažiem tikai pārgājiens. Mēs domājam, ka tas ir labākais veids, kā iemīlēt un novērtēt mūsu jūru un piekrasti. Jo nevar iemīlēt un patiesi rūpēties par to, ko nepazīst.”. Mūsu meitenēm šī diena ir kā personīgais rekords, kuru pašas varbūt vēl ilgi nepārsniegs. Tagad mēs zinām, cik grūti ir iet gar jūras krastu.

Mūsu ekscija sākās ar dalību „Atkritumu Haizivs” medībās, kas patiesībā ir jūras piesārņojuma monitorings un piekrastes apsaimniekošanas izvērtējums. Pārgājiena laikā bija iespēja klausīties Leldes Eņģeles (Latvijas Dabas fonds) stāstījumu par piekrastes dabu. Vai meitenes atcerēsies, kā iedalās kāpas (embrionālās, priekškāpas, pelēkāspedī kāpas, mežainās…)? Stāstīto var aizmirst, bet vienmēr atmiņā paliks pašu izbaudītais: piekrastes izmaiņas (no smilšainas līdz akmeņainai), zaļaļges ūdenī, vairāku upju ieteku šķērsošana, Baltā kāpa Saulkrastos, lielais Lauču akmens, ūdens nogludinātie koka un stikla gabaliņi, jūra saulrietā un naktī… Un protams peldēšanās. Sākumā mēģinājām skaitīt, cik reizes meitenes ir ūdenī, bet beigās visi rēķini sajuka. Pēc peldēšanās ik pa brīdim nācās panākt pārējos kampaņas dalībniekus. Visgrūtākie pārgājienā bija pēdējie kilometri un metri. Tālumā redzams galamērķis - milzīgais Lauču akmens, bet no noguruma vairs nav spēka cilāt kājas, lai tiktu pāri akmeņiem. Naktī, sēžot pie ugunskura, meitenes apgalvoja: „Nekad mūžā nevienā projektā un pārgājienā vairs nepiedalīsimies! Tikai tad, ja jāiet viens kilometrs!”, bet tas ir tikai teiciens, jo šīs ir meitenes, kuras pašas izrāda iniciatīvu un noorganizē dalību gan projektos, gan vides sakopšanas talkās.